Latviešu strēlnieki Lāčplēša ordeņa kavaleri

[Helmuts]

Starpkaru Latvijas Republikas augstāko militāro apbalvojumu — Lāčplēša Kara ordeni — simboliski dibināja Latvijas Neatkarības kara laikā 1919. gada novembrī. Par Latvijas valsts izveides sekmēšanu to varēja saņemt ne tikai Latvijas armijas, bet arī latviešu strēlnieku bataljonu un pulku karavīri, kuri aizvadījuši cīņas pret ienaidnieku

Latvijas teritorijā. Kopumā ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvoti 202 latviešu strēlnieki. Šajā rakstā — par pieciem no viņiem.

0.jpg

Frīdrihs Briedis

Viens no leģendārākajiem latviešu strēlnieku virsniekiem, bez šaubām, ir Frīdrihs Briedis. Dzimis 1888. gadā Vitebskas guberņā, mācījies Daugavpils pilsētas skolā un Vladimira karaskolā Pēterburgā. Līdz Pirmā pasaules kara sākumam F. Briedis dienēja Daugavpils cietoksnī dislocētajā 99. Ivangorodas kājnieku pulkā. Zināmu atpazīstamību ieguva, pateicoties pārdrošajiem izlūk­- ­gājieniem — gan 1914. gadā pirmo kauju laikā Austrumprūsijā, kad ienaidnieka aizmugurē viņš pavadīja vairākas dienas (par vienu no izlūkgājieniem apbalvots ar Sv. Jura zobenu zeltā), gan arī latviešu strēlnieku bataljonos, kuros viņš dienestu uzsāka jau 1915. gada pirmajās augusta dienās. Sekojot aicinājumam «pulcēties zem latviešu karogiem», F. Briedis ieradās Daugavgrīvas cietoksnī, un dažu dienu laikā viņu iecēla par 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 1. rotas komandieri. Viņa vadītie izlūkgājieni 1915. gada rudenī pie Plakaniešiem un Veisiem atnesa strēlniekiem slavu un cēla viņu pašapziņu. F. Briedis bija izteikts līderis, kuru strēlnieki cienīja. Tas pierādījās arī turpmākajās kaujās — gan marta kaujās pie Ķekavas, kuru laikā F. Briedi smagi ievainoja žoklī, gan arī Ziemassvētku kaujās, kuru laikā viņš cīnījās plecu pie pleca ar saviem strēlniekiem, bez artilērijas uguns atbalsta pārraujot vācu nocietinājumu pirmo līniju. 1917. gada pavasarī F. Briedi paaugstināja par 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka komandieri. Pēc armijas sabrukuma F. Briedis devās uz Krieviju, kur iesaistījās pretlielinieciskā darbībā. 1918. gada jūlijā viņu arestēja un naktī uz 28. augustu Maskavā nošāva.

F. Briedis ir vienīgais latviešu strēlnieks, kurš apbalvots ar visām trijām Lāčplēša Kara ordeņa šķirām. Viņu apbalvoja pēc nāves. 1995. gadā publicētajā Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru grāmatā norādīts, ka F. Briedis apbalvots par frontes pārrāvumu 1916. gada 23. decembrī Ziemassvētku kauju laikā un par to, ka, «piedalīdamies gandrīz visās strēlnieku kaujās Rīgas aizstāvēšanā, ar savu nosvērto aukstasinību, drosmi un lielo varonību aizvien iedvesmoja, sajūsmināja un aizrāva sev līdzi cīņā padotos karavīrus, ar saprātīgu kaujas vadību arvien guva izcilus panākumus, it sevišķi 1916. gada marta un Ziemassvētku kaujās, kurās mūsu strēlnieku slavenie varoņdarbi līdz ar Brieža vārdu kļuva vēsturiski».

1.jpg

Edvīns Mednis

Ar sevis vadītajiem izlūkgājieniem izcēlās arī 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka virsnieks Edvīns Mednis. Dzimis 1897. gadā Raunā, četru bērnu ģimenē. Beidzis Cēsu reālskolu un, sākoties Pirmajam pasaules karam, devies uz Alekseja karaskolu Maskavā, no kurienes nosūtīts uz Kazaņas karaskolu. Pēc karaskolas absolvēšanas piedalījies smagās kaujās Galīcijas frontē. 1916. gada sākumā bija viens no pirmajiem virsniekiem jaunizveidotajā 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonā. Neskatoties uz salīdzinoši nelielo vecumu, E. Medņa gūtā pieredze un prasmes kaujas laukā tiek novērtētas, un viņu ieceļ par bataljona izlūkošanas komandas priekšnieku. Viņa vadībā tiek aizvadītas vairākas sadursmes ar vāciešiem un somu jēgeriem pie Smārdes un Klapkalnciema apkārtnē. Drosmes un prasmju dēļ E. Medni novērtēja arī viņam padotie karavīri. Tieši drosme un izveicība Ziemassvētku kaujās atnes E. Mednim ne tikai IV šķiras Sv. Vladimira ordeni, bet vēlāk arī III šķiras Lāčplēša Kara ordeni. Būdams 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka 1. bataljona komandieris (19 gadu vecumā!), E. Mednis, atbalstot kopējo 1. latviešu strēlnieku brigādes uzbrukumu Skangaļu māju virzienā Tīreļpurvā, ar saviem karavīriem piespieda ienaidnieku pamest nocietinātās pozīcijas. Uzbrukumā izdevās sagūstīt gandrīz 50 vācu karavīru un iegūt trofejas, arī vairākus ložmetējus. Taču cena par šo panākumu bija augsta — E. Medni smagi ievainoja galvā, un viņš zaudēja aci.
Turpmākajos gados E. Mednis nonāca Krievijā, kur bija spiests iesaistīties pilsoņu karā, taču pēc kara atgriezās Latvijā un iestājās Latvijas armijas dienestā. Starpkaru periodā viņš kļuva pazīstams ar savu literāro darbību, gan publicējot vairākus romānus un vēsturisku aprakstu grāmatas (arī par Pirmo pasaules karu), gan rediģējot žurnālus un citus izdevumus. Otrā pasaules kara noslēgumā, Padomju Savienībai atkārtoti okupējot Latviju, E. Mednis ar ģimeni devās trimdā, kur līdz pat savai nāvei 1967. gadā turpināja sabiedrisko darbību, ap sevi pulcējot bijušos latviešu strēlniekus un kopjot aizgājušo strēlnieku piemiņu.

3.jpg

Krišjānis Malcenieks

Ziemassvētku kaujās ar drosmi izcēlās arī 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka virsnieks Krišjānis Malcenieks, kas tika apbalvots ar Sv. Jura ordeni un vēlāk ar III šķiras Lāčplēša Kara ordeni. Dzimis 1884. gadā Saukas pagastā, ieguvis izglītību Jēkabpils pilsētas skolā un ģimnāzijā Liepājā. Dienestam Krievijas impērijas armijā K. Malcenieku mobilizē 31 gada vecumā 1915. gada septembrī, kam seko pirmā kaujas pieredze un apbalvojums Galīcijas frontē. Līdzīgi kā daudzi citi latviešu karavīri, kuri absolvēja kara laika praporščiku skolas un kļuva par virsniekiem (K. Malcenieku apmācībai nosūtīja 1916. gada martā), viņš pauda vēlmi dienēt jaunizveidotajos latviešu strēlnieku bataljonos. K. Malceniekam tas izdodas, un tā paša gada vasarā viņš tiek ieskaitīts 1. Dau­- gavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonā. Ziemassvētku kauju laikā K. Malcenieks, būdams jau rotas komandieris, pierādīja prasmi vadīt savu vienību vissmagākajos kaujas apstākļos. Realizējot 1. latviešu strēlnieku brigādes tiešo uzbrukumu nocietinātajām vācu pozīcijām bez artilērijas atbalsta uguns netālu no Mangaļu mājām, K. Malcenieks ar saviem karavīriem, neciešot būtiskus zaudējumus, izlauzās cauri vācu ierakumiem un ieguva vairākas trofejas. Viņš tika smagi ievainots galvā, taču turpināja vadīt kauju.

Arī turpmākajos kara gados K. Malcenieks spēja cīnīties smagos apstākļos — gan būdams vācu gūstā (1918. gada sākumā vācu ofensīvas laikā viņš krīt gūstā pie Tērbatas), gan vēlāk Latvijas armijas sastāvā 1919. gadā cīnoties pret bermontiešiem. Līdz pat savai nāvei 1944. gadā K. Malcenieks turpināja būt sabiedriski aktīvs, par ko tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

5.jpg

Līna Čanka

Ar Lāčplēša Kara ordeni kopumā apbalvoja trīs sievietes. Viena no viņām ir slavenā latviešu strēlniece Līna Čanka, kuras dzīvesstāsts jau kļuvis leģendārs. Dzimusi 1895. gadā Rendas pagasta «Mežzīlēs». 1915. gadā, tuvojoties vācu armijai, L. Čanka ar ģimeni pamet dzimtās mājas un dodas bēgļu gaitās. Nonākusi Rīgā, viņa pieņēma laikmetam neraksturīgu lēmumu — cīnīties pret iebrūkošo armiju ar ieroci rokās latviešu strēlnieku bataljonu sastāvā. Izmantojot mirušā brāļa Jāņa dokumentus un kāda pazīstama puiša labvēlību, kurš veiksmīgi izgāja medicīnas komisiju, L. Čankai izdodas nokļūt 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonā. Taču jau pavisam drīz L. Čankas dienesta biedri ziņoja priekšniecībai par strēlnieku ar neparasto uzvedību. Kad viss nāca gaismā, L. Čanku gribēja izslēgt no bataljona sastāva, taču viņa protestēja, pauda vēlmi cīnīties pret ienaidnieku un pat draudēja nošauties. Tā visa rezultātā L. Čankai atļāva palikt bataljonā. Viņa pati raksturoja dzīvi bataljonā šādi: «Grūti, pat traģiski bija no sākuma — strēlnieki bariem pulcējās apkārt, kā ap pašu vilku; feldfēbelis vai zobenu salauza, atgaiņājoties un atsargājot mani. Visu laiku kazarmās neizģērbos, gulējām turpat visi kopā; protams, arī dažnedažādas piezīmes dabūju izklausīties. Bet ar laiku pieradu, un tagad nejūtam nekādas izšķirības, nedz starpības.»

L. Čanka visus negaidīti pārsteidza ar savu drosmi kaujas laukā, bezbailīgi stājoties pretī ienaidnieka ugunij un kara gados nopelnīja Sv. Jura medaļu un divus Sv. Jura krustus (III un IV šķiru). Viņu pēc kara arī apbalvoja ar III šķiras Lāčplēša Kara ordeni. Diplomā norādīts, ka L. Čanka apbalvota «par to, ka viņa 1915. gada 22. oktobrī pirmās sīvās kaujās ar vāciešiem pie Slokas Pavasara muižas pēc dabūtā ievainojuma pārsiešanas, nāves briesmas nievājot, atgriezās uz kaujas lauka pilnā apbruņojumā un zem tiešas pretinieka artilērijas un ložmetēju uguns ņēma tālāku dalību kaujās, līdz otrreiz ievainotu tanī pašā dienā viņu aizveda no kaujas lauka, un pēc izveseļošanās piedalījās visās turpmākās kaujās Nāves salā no 1. aprīļa līdz 1. septembrim, kad viņu atkal ievainoja, un Ziemassvētku kaujās 1916./1917. gadā pie Ložmetējkalna kā vecākais sanitārs zem šausmīgas artilērijas uguns, izpildot savus pienākumus, izrādīja saviem biedriem kareivjiem priekšzīmīgu drošsirdību». Pēc strēlnieku gaitām L. Čanka 1919. gadā brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā un gadu vēlāk no dienesta tika atvaļināta.