Raksts šeit: valmierasziņas.lv
Taču pirms četriem gadiem, jūlijā, notikušais līdzinās spoku stāstam. Emvats kopā ar draugu Juri nolēma doties uz senu kara vietu mežā, starp Valku un Strenčiem. Uz turieni aizbraukuši piektdienas vakarā, un nolēmuši palikt pa nakti teltī, lai nākamajā dienā turpinātu senlietu meklēšanu. Abi draugi sēdējuši pie telts un pļāpājuši, un drīz pienākusi pusnakts. Pēc kāda laiciņa viņi sadzirdējuši, ka no blakus esošā purva puses tuvojas cilvēka soļi. Emvats un Juris tajā brīdī bijuši ļoti nobijušies, taču sākuši runāt un saukt nezināmo viesi, lai tas nākot apsēsties pie viņiem. Soļi joprojām nākuši tuvāk, taču neviens neatsaucies. Tajā brīdī, kad objekts uzradies, iestājies pilnīgs klusums – nebijusi dzirdama ne vēja šalkoņa kokos, un putni apklusuši. Kā teic Emvats, klusums bijis biedējošs.
Paspīdinot lukturi tumsā, bijis redzams, ka pie vienas no priedēm stāv cilvēka siluets tumši brūnā krāsā, bez sejas.
Abi kompanjoni nezinājuši, ko darīt. Pēc kāda brīža citā pusē kaut kas iečabējies, un siluets pazudis, kā arī mežā atgriezusies dzīvība. Pēc notikušā draugi vēl kādu laiku sēdējuši ārā, un gulēt devušies tikai pēc vairākām stundām. Kad viņi uz to pašu vietu devušies vēlreiz, nekas tamlīdzīgs nav atgadījies. Par to, kas ir bijis noslēpumainais viesis, viņi spriež joprojām.
Lasot pilnīgi iesaucos. Eu, es ar esmu to bez sejas redzējis. Toreiz ar čomu vel truli saskatijāmies vai tiešām viņš redzēja to pašu ko es?! Bija baisi neomulīgi.
