1945. līdz 1990. gads pret PSRS okupāciju

Atbildētby **Helmuts** » 28 Nov 2016 22:25

Šeit diskutējam par 1945.-1990. gadu pretošanos otrajai PSRS okupācijai

Atbildētby **Helmuts** » 29 Nov 2016 20:11

20151029_145832.jpg

Trešās Ziemassvētku kaujas
Autors: RITVARS JANSONS
Datums: 30.12.2000

Ik gadu sirsnīgi tiek pieminēti mūsu strēlnieku upuri 1916. gada Ziemassvētku kaujās. Šad un tad sabiedrība tiek informēta par Otrā pasaules kara cīņām pie Džūkstes 1944. gada Ziemassvētkos. Vismazāk zināms par nacionālo partizānu cīņām 1945. — 1946. gada ziemas saulgriežos. 1945. gada 24. decembrī nacionālie partizāni uz vienu dienu padzina padomju varu no Kabiles.
Šogad 27. decembrī, atceroties Kabiles ieņemšanas 55. gadskārtu, pie bijušās padomju izpildu komitejas uzstādīta piemiņas plāksne ar atgādinājumu, ka bija arī drosmīgie, kuri ar ieročiem pretojās padomju okupācijas varai.

"Kabile bija mūsu"

Pēc Vācijas armijas grupējuma kapitulācijas 1945. gada 8. maijā Kurzemes mežos patvērās apmēram 4000 leģionāru. Liela daļa no viņiem sāka veidot nacionālo partizānu grupas. Septembrī atsevišķas grupas mēģināja kļūt par vienotu organizāciju. Nopietnas sadursmes ar karaspēku Kurzemes partizāni tobrīd nebija pieredzējuši. Vēl nebija notikušas arī lielākas partizānu uzbrukuma operācijas. Par tādu drīz vien parūpējās mežā aizgājušie kabilieši. 1945. gada decembrī Kabiles pagastā darbojās divdesmit cilvēku liela partizānu grupa Friča Kārkliņa vadībā. 23. decembrī padomju iekārtas bruņotie kalpi — iznīcinātāji — Kabiles "Vecmuižās" aizturēja vienu no Kabiles jeb Kārkliņa grupas vīriem. Grupas dalībnieki nolēma apcietināto Pauli Eglīti, kas tika turēts Kabiles milicijas pagrabā, atbrīvot. Sakarnieki partizānus informēja, ka Kabilē tobrīd atrodoties 25 bruņoti miliči, iznīcinātāji un padomju aktīvisti. Tas partizānus nebiedēja un 24. decembrī sešos no rīta viņi bija noskaņojušies nopietnai cīņai. Stāsta Kabiles ieņēmējs Pēteris Pētersons: "Partizāni pārgrieza telefona drātis, bet no Kabiles iestāžu puses nenāca ne ziņas, ne miņas. Viens stabs, pie kura arī knieba drātis, no izpildu komitejas bija simts metru attālumā, bet neviens mūs nesadzirdēja. Strebukiem nebija arī nekādu posteņu. Šajā operācijā biju vienības komandieris ar ložmetēju uz Kabiles — Kuldīgas ceļa. Manā grupā bija vēl trīs vīri ar automātiem un triecienšauteni." P. Pētersona grupai bija uzdots aizturēt visas uz Kuldīgu braucošās kamanas un mašīnas un atbrīvot P. Eglīti. Mūsējiem ieejot izpildkomitejā, atskanēja blīkšķi. Otrajā stāvā krita vismaz divi ēkas aizstāvji — iznīcinātāji. Pārējos četrus vai piecus nešāvām. Tos ieslodzīja pagrabā. No turienes neizbēga neviens." Kā liecina Ēvalda Pakuļa LPSR VDK krimināllietas dokumenti, partizānu "ķēriens" izrādījās brangs — pagrabā iespundētie un dzīvi palikušie nebija vis vienkārši "strebuki", bet divi NKGB, divi NKVD darbinieki un milicijas pilnvarotais. Kaujā krita divi čekisti un divi iznīcinātāji.
Izpildu komitejas pagrabā ieslodzītos Kabiles apkārtnes iedzīvotājus partizāni atbrīvoja, bet to vidū P. Eglīša nebija. Kā no- skaidrots vēlāk, viņu uz Kuldīgu aizveduši jau 23. decembrī. Ē. Pakuls pratināšanas protokolos atzīst, ka ēku partizāni neaizdedzināja, jo tur bijušas sievietes un bērni. Par šo savu bijušo īpašumu uztraucies arī grupas biedrs Pērkons. Kur tad izcīnītajā brīvajā Latvijā viņš ierīkos tirgotavu. Nepagāja ne gads, kad Pērkons krita.

Ārā no aplenkuma

Tik gludi kā kabiliešiem 1945. gada nogalē vis neveicās Latgales partizānu sūtnim Kurzemē Jānim Vilcānam. Viņš ar asarām acīs kurzemniekiem mēģinājis pierādīt, ka Latgalē ir izveidojušās spēcīgas partizānu vienības, ka Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības (ap 1000 vīru) centrālā vadība viņu pilnvarojusi izveidot 1. Kurzemes divīziju, tā apvienojot Latvijas bruņotos cīnītājus. F. Kārkliņa un Ē. Pakuļa grupas partizāni neticēja, ka viņš, krievu armijas kapteiņa šinelī tērpts, veicis ceļu pāri visai Latvijai. Līdz ar to neatbalstīja domas par kopējas organizācijas izveidi. Nelīdzēja līdzpaņemtie Latgales partizānu dokumenti un rakstiskie pilnvarojumi, jo bailes no provokācijas bija lielākas. Kārkliņš un Pakuls Vilcānu aizveda uz Artūra Legzdiņa (‘’Kapteiņa") partizānu grupu Kuldīgas pagastā. Legzdiņš uzņēmās Kurzemes partzānu divīzijas izveidi.
A. Legzdiņš Latvijas militārajā vēsturē uzskatāms par unikālu personību. Neviens cits dienestu nav uzsācis 1917. gadā Vidzemes strēlnieku pulkā un vēl pēc Otrā pasaules kara centies izveidot visas Kurzemes nacionālo partizānu vienību štābu. Vēlākajās pratināšanās drošības iestāžu darbiniekiem A. Legzdiņa grupas dalībnieks Elmārs Cimdiņš stāstīja: "Bandas mērķis bija slēpties no padomju varas iestādēm līdz gaidītajam karam starp Padomju Savienību un Angliju. Karam sākoties, paredzējām cīnīties angļu pusē, iznīcinot padomju karaspēka komunikācijas. Vienlaicīgi mēs uzbruktu vietējiem padomju varas orgāniem."
Ar Legzdiņa vīriem bruņotie kabilieši bija uzņēmuši sakarus jau 1945. gada rudenī, taču kopējas kauju rīcības nebija. P. Pētersons: "Gada nogalē pie mums uz nometni no Legzdiņa grupas atnāca "Inspektors" un vēl kādi divi vīri, kuri stāstīja par lielu kauju ar krievu karaspēku. Kas tad 1945. gada 26. — 27. decembrī notika mežā netālu no Kuldīgas — tagadējā Rumbas pagasta teritorijā ? Par to šodien visprecīzāk var pastāstīt notikuma dalībniece Hilda Sudika:
"Torīt nometnē nesteidzīgi vārījām kartupeļus. (..) Komandieris Legzdiņš vēl ar humoru stāstīja: "Sapņoju dikti sliktu sapni — izvārīju divus katliņus ziepju." Mēs pasmējāmies — ko tad tas varētu nozīmēt. Legzdiņš atbildēja, ka nebūs labi. Pēc neilga laiciņa kāds no partizāniem ziņoja, ka krievi nāk. Kaujai tobrīd vēl gatavi nebijām. Visi, kopskaitā ap trīsdesmit cilvēku, kaut ko ķēra un kaut kur skrēja. (..). Vairāki grupas biedri bija pamanījuši spraugu nometnes aplenkumā un vēlāk pa to no nometnes izlauzās. Viens no mūsējiem — Ādolfs sauca: ja kareivji nāk no turienes, tad šeit ir brīvs. Viņš kopā ar virsleitnantu Oļģertu Kārkliņu metās turp. Mēs arī. Kad nogājām lejā no uzkalniņa, atskanēja divi šāvieni un Ādolfs krita. Visi sastinga kā iemieti. Apjukumu izjauca Oļģerts ar komandu: atpakaļ augšā — tur jau ir aplenkts. Pirmajam kritušajam – Ādolfam — zīlniece pēc kara bija paredzējusi veiksmīgu operdziedoņa karjeru, tādēļ viņš bija ļoti bezbailīgs — viss taču vēl priekšā. Kad atgriezos atpakaļ, redzēju, ka Brože mētāja kājas un tūlīt pat netālu no viņa krita Legzdiņš. Pie lielās egles saļima Leonīds. Vēzītis noliecās pie viņa un gribēja ko teikt. Atskanēja šāviens, un Vēzītis saķēra vēderu. Jēkabs no iekškabatas izvilka fotogrāfijas un lika saplēst. Citādi apdraudēti būtu viņu tuvinieki. Es pagriezu muguru, un Vēzītis nošāvās." Kā stāsta Jēkaba brālis Žanis, "viņam vienmēr laimējās, jo bija tāda grāmatiņ līdzi. Viš Otrā pasaules kara laikā bija pirmajās līnijās. Viņam sakapāj` drēb`s, bet pats palika neskarts. Atnāca mājās, bet pazaudēj` to grāmatiņ`. Un, redz, taj` kaujā..."
Līdz ar Legzdiņa nāvi Kurzemes partizānu divīzijas veidošana apstājās. Centralizēta Kurzemes partizānu organizācija izveidojās tikai 1946. gada septembrī. 1997. gada 11. novembrī notika kritušo cīnītāju – Artura Ernesta Legzdiņa, Karuļa ("Jūras kapteiņa"), Viļa Brožes, Ādolfa Matīsa, Jēkaba Vēža un Leonīda svinīga pārapbedīšana Kuldīgā Annas kapos.
Grupas dalībnieks E. Cimdiņš liecināja: "Kādi bija karaspēka zaudējumi, nezinu. Apkārtējās mājās pēc tam runāja, ka daļa karavīru tika ievainoti...". Vēl tagad Kuldīgas novada lauku sētās stāsta leģendu, kā vēderā ievainotais iekšlietu karaspēka komandieris lādējies: līdz pat Berlīnei aizejot, tādā "putrā" neesot iekūlies. Atveseļošoties un pavēlēšot ar aviobumbām Latviju no zemes virsas noslaucīt.

Kaujas turpinās

Pēc Kabiles ieņemšanas F. Kārkliņa grupu negaidīja vieglas dienas. Grupas dalībnieki Ziemassvētkus vēl pavadīja mierīgi. Jānis Vanags pat sacerēja vēl tagad dzirdamo dziesmu "Bunkurītis". Partizānu nometnes atrašanās vietu netālu no Kabiles pagasta Apūznieku mājām iekšlietu komisariāta karaspēks precīzi nezināja, tādēļ tai 1946. gada 1. janvārī tuvojās kolonnā. 25 partizāni šajā vietā nometni bija ierīkojuši vēlākais oktobrī, tādēļ ziņas par to jau varēja būt izplatījušās. Grupas komandieris Fricis Kārkliņš bija aizbraucis pēc siena grupas zirgam, par savu vietnieku atstājot Ēvaldu Pakuli.
Ē. Pakulis: "Mēs uzskatījām, ka pret mums darbojās viens bataljons – kopumā ap 300 cilvēku. Karaspēks bija apbruņots ar vienu mīnmetēju, vienu tanketi, četriem ložmetējiem un šautenēm (..) Mēs pret uzbrukumu noturējāmies līdz vakaram un, kad satumsa, es devu pavēli nometni atstāt."
Kaujas rezultātā krita trīs partizāni, bet karaspēka zaudējumi bija daudz lielāki. Pēc Ē. Pakuļa domām, nogalināti vai ievainoti ap 50 kareivju. Stāsta tobrīd Kuldīgas čekas kamerā ieslodzītā Marija Muižniece: "Visu Jaungada nakti čekā nagloja zārkus priekš savējiem." Pats Pakulis kaujas laikā izvirzījās par Kabiles grupas komandieri. 1946. gada septembrī viņš izveidoja vienotu Kurzemes partizānu organizāciju un čekas rokās nokļuva, vienīgi pateicoties bijušā Kabiles grupas dalībnieka Jāņa Vanaga nodevībai. Ieslodzījuma nometnē Pakulis stāstījis, ka apcietināšanas brīdī Vanags ar pistoli viņam sitis pa galvu tik ilgi, lai bijušais cīņas biedrs zaudētu samaņu. Vienīgi pateicoties nodevībai, čekisti 1947. gada decembrī sagūstīja Kabiles grupas partizānu Pēteri Pētersonu.
Kabiles ieņemšana un sekojošās 1945. gada 26. decembra — 1946. gada 1. janvāra Kurzemes partizānu cīņas tautā no mutes mutē izplatīja ziņu, ka, lai gan uz īsu laiku, kāds zemes gabaliņš Latvijā bija brīvs no okupācijas varas.

Atbildētby **Helmuts** » 30 Nov 2016 19:22

LATVIJAS VĒSTURNIEKU KOMISIJAS RAKSTI

17. sējums
NACIONĀLĀ PRETOŠANĀS KOMUNISTISKAJIEM REŽĪMIEM AUSTRUMEIROPĀ PĒC OTRĀ PASAULES KARA

Atbildētby **Helmuts** » 30 Nov 2016 19:38

Varbūt Ikara radinieks?

Bez nosaukuma.jpg

Bez nosaukuma1.jpg

Atbildētby **Helmuts** » 03 Dec 2016 23:03

Nacionālās pretošanās kustības muzejs Rendā

Atbildētby **Helmuts** » 03 Dec 2016 23:06

Nacionālās pretošanās kustības muzejs Rendā 2016. gada 16. janvārī organizēja nacionālo partizānu Kabiles grupas 1946. gada 1. janvāra kaujas 70. gadadienas atceri un ziedu nolikšanu uz kritušo cīnītāju kapiem. Piedalījās skolēni, jaunsargi, vēsturnieki, novada domju pārstāvji un citi

007 · Atbildētby **007** » 04 Dec 2016 13:04

,,,Helmut...nevis VARBŪT,,,bet ir radinieks,,un pavisam tuvs.... :latvia:

007 · Atbildētby **007** » 04 Dec 2016 13:07

,,un kad bijām Rendas muzejā..es muzeja šfem sakui...redz...uz foto man rads...šis ???/nu ir tā,,ne jau visus var zināt...bet ir ..no tēva brālēniem...

Atbildētby **Helmuts** » 04 Dec 2016 13:13

Tad jau tev jāmaina niks no 007 uz Hauptmans ;-)

007 · Atbildētby **007** » 05 Dec 2016 00:49

;..nē Helmut...kā biju nul-nul ziben...tā palikšu..... :latvia:

007 · Atbildētby **007** » 05 Dec 2016 00:51

..un vēl...interesanti...mans tētis ir vārdā PĒTERIS GŪTS

Rukets · Atbildētby **Rukets** » 05 Jan 2017 05:23

Vīri vēl turās...http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/64185 ... rojam_varu Latvijas vecākais nacionālais partizāns.

007 · Atbildētby **007** » 12 Feb 2017 16:30

..nediskutēšu,bet ielikšu foto,kas tapis 2013 gada augusta mēnesī..
..gaišā piemiņā..un vieglas smiltis...
.........
..un,,kāds pateiks,kur tas ir??

compressed-zydn[1].jpg

Atbildētby **Helmuts** » 29 Okt 2017 23:26

Atbildētby **Helmuts** » 15 Nov 2017 16:55

0101b01b-c035-46a8-ae41-8898147f61c4.jpg

LATVIJAS NACIONĀLO PARTIZĀNU KARŠ 1944 – 1956

Heinhihs STRODS

Vēsture Zinātne Hobijs